Rihards Pīks, bijušais ārlietu
ministrs,
bijušais Eiropas Parlamenta deputāts,
partija „Latvijas attīstībai“
Kairas tiesas paziņotais spriedums Latvijas un Austrālijas pilsoņa un
telekompānijas „Al Jazeera“ žurnālista Pētera Grestes lietā satrieca ne tikai
pašu žurnālistu un viņa tuviniekus, bet arī visu starptautisko sabiedrību. Pēterim
Grestem tiesa Ēģiptē piesprieda septiņu gadu cietumsodu, atzīstot viņu par
vainīgu Ēģiptes nomelnošanā un sadarbībā ar aizliegto kustību „Musulmaņu
brālība“.
Iemesli, kādēļ notikušais ir satraucošs, ir diezgan skaidri. Pirmkārt jau
principa dēļ – mums ir jāaizstāv vārda brīvība un ikviena cilvēka tiesības
sniegt objektīvu informāciju plašākai sabiedrībai. Arī tad, ja sniegtā
informācija ir negatīva un pretnostatāma oficiālajam diskursam vai valdošās
varas uzskatiem. Ārvalstīs ir izplatīts sauklis „Žurnālistika nav noziegums!“,
kas šim gadījumam ir ļoti atbilstošs. Brīdī, kad pieļaujam šādu situāciju veidošanos,
mēs skatāmies ne tikai uz preses brīvības, bet uz cilvēktiesību ievērošanu
kopumā. Un, ja kādam žurnālistikas brīvība vēl šķiet pastarpināti saistoša, tad
vārda brīvība, un tiesības uz taisnīgu tiesu – tie ir pamatprincipi, uz kuriem tika
būvēta rietumu sabiedrība pēc II Pasaules kara.
Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Pēteris Greste ir Latvijas pilsonis un
valsts pienākums ir aizsargāt visus savus pilsoņus kā valsts iekšienē, tā ārpus
tās robežām. Šis ir gadījums, kurā valsts pozīcijai jābūt stingrai un
nelokāmai, aizstāvot citas varas nepatiesi notiesātu pilsoni. Mēs nedrīkstam
pieļaut situācijas „pieklušanu“, tā padarot publisku ziņu paušanu par
traktējamu kā „nomelnošanu“ un „sadarbošanos ar ienaidnieku”.
Jāatceras, ka globalizācijas laikmetā pasaule vairs nav tik liela. Ēģipte
ir tepat, pāris stundu lidojuma attālumā, televīzijā un mūsu datoru ekrānos.
Ēģiptē, valstī, kura ļoti ilgu laiku ir faktiski bijusi autoritāra un militāra
valsts, kopš „arābu pavasara“ sākuma risinās ļoti nopietnas iekšpolitiskās
cīņas. Valsts vara, cīnoties ar fundamentālistu apvienību „Musulmaņu brālība“, rada
priekšstatu par demokrātijas un cilvēku brīvības vērtību uzplaukumu, taču fakts,
ka cilvēki ar autoritārismam raksturīgiem paņēmieniem tiek apspiesti un
„apklusināti“, šo pozitīvo priekšstatu dzēš. Šķiet, šīs valsts tiesu sistēmā
preses brīvība, arī tāda, kas attālināta no oficiālā politiskā diskursa,
joprojām nav nostabilizējusies kā viena no pamatbrīvībām.
Tomēr iepriecina fakts, ka rietumvalstu spiediens uz Ēģiptes varas iestādēm
patiešām ir ievērojams. Arī Latvijas sadarbība ar Austrālijas valdību šīs
lietas risināšanā tiešām ir uzteicama. Patiesi ceru un gaidu Pētera Grestes un
viņa kolēģu ātru attaisnošanu un atbrīvošanu, jo nevienam nebūtu jācieš no
iekšpolitisko cīņu radīta apvainojumu absurda.
