Kārļa
Vērdiņa dzejoli Sautnbenkas eksperti ierindo 50 labāko pasaules
mīlas dzejoļu sarakstā, Kristīne Opolais gūst vētrainus
panākumus izrādē „Manon Lescaut” Londonā, grupa Carnival
Youth uzstājas Opener festivālā Polijā, uzņēmums AirDog radījis
pirmo bezpilota kameru… Latvijas vārds pasaulē izskan regulāri.
Bet vai izmantojam visas iespējas veidot vienotu, noturīgu un
pasaulē atpazīstamu valsts tēlu?
Liels
zīmols mazai valstij
Diemžēl
izskatās, ka atbilde ir nē. Februārī publicētajā spāņu
kompānijas „Bloom Consulting” veiktajā starptautiskajā
nacionālo zīmolu reitingā tūrisma jomā Latvija ieguvusi tikai
30. vietu, sevišķi zemu vērtējumu izpelnoties investīciju
piesaistes ziņā un paliekot pēdējā starp Baltijas valstīm. Par
apgrūtinājumu iekarot jaunus ārējos tirgus valsts neskaidrā un
neatpazīstamā valsts tēla dēļ bieži un daudz sūdzējušies arī
Latvijas uzņēmēji. Spēcīgs zīmols ne tikai atvieglo
iepazīstināšanu ar savu valsti, atrodoties ārzemēs un runājot
ar cittautiešiem, bet ir izšķirīgs faktors tūrisma veicināšanā
un eksporta palielināšanā. Var jau kārtējo reizi attaisnoties,
piesaucot nelielo teritoriju un nepietiekamos līdzekļus… Tomēr
mazām valstīm šajā ziņā ir arī privilēģijas – atrast tikai
dažas dabiskās priekšrocības un mērķtiecīgi padarīt tās par
valsts vizītkarti.
Kultūrai
ir jākļūst par Latvijas vizītkarti
Par
to es esmu pārliecināts joprojām – viens no Latvijas
spēcīgākajiem trumpjiem ir kultūra. Šogad Rīgai kļūstot par
Eiropas kultūras galvaspilsētu, mums tika piešķirta iespēja
parādīt pasaulei savu spēku, talantu un tradīcijas. Arī par
līdzekļu trūkumu sūdzēties īsti nevarējām – kopējās
projekta izmaksas – 17,3 miljoni eiro, bet tieši kultūras
notikumu reklamēšanai ārvalstīs Eiropa bija gatava piešķirt
apmēram 1,3 miljonus eiro. Diemžēl iepirkumu konkurss izgāzās,
vainīgie tā arī netika noskaidroti, un rezultātā šī kampaņa
tiks uzsākta rudenī, atsevišķos tirgos (piemēram, Lielbritānijā)
kā galveno plānojot akcentēt atbraukšanu par labu cenu, izdarot
milzu pakalpojumu ne jau mūsu kultūrai, bet – aviokompānijai
Ryanair. Lai gan oficiāli statistikas dati būs zināmi tikai gada
beigās, avīzē Diena 1. jūlijā publicētā informācija liecina,
ka nozaru pārstāvju domas par Rīga 2014 izraisīto interesi
ārvalstīs dalās. Viesnīcu un restorānu asociācijas
izpilddirektore Santa Graikste apgalvo, ka Rīga kā Eiropas
galvaspilsēta tūristu skaitu nav ietekmējusi, bet citi ir
pozitīvāk noskaņoti, uzskatot, ka ar Rīgas jaunais statuss ir
sevi attaisnojis arī bez plānotās reklāmas kampaņas.
Mierinājumam tiek piesaukti arī statistikas dati, uzsverot, ka arī
citām valstīm galvaspilsētas statuss nav nesis milzu atdevi, bet –
kāpēc gan mēs šajā ziņā nevarējām izcelties?
Pietrūkst
svētku sajūtas Rīgas ielās
Var
jau uzskatīt, ka tie galvenokārt ir svētki mums pašiem, bet atkal
– 45% iedzīvotāju nav pamanījuši, ka Rīga šogad ir Eiropas
galvaspilsēta (TNS un LNT veiktā pētījuma dati), bet trešdaļa
no viņiem atzīst, ka arī negrasās šos pasākumus apmeklēt.
Tāpat jāpiekrīt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras
valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam, ka sajūta – ir
izdarīts maksimums – joprojām nerodas. Sevišķi, kad jānoskatās
uz pie slēgtā kinoteātra „Splendid palace” neizpratnē
stāvošajiem tūristiem vai jācenšas atrast vēlamo informāciju
haotiski organizētajā mājaslapā. Turpretim pagājušajā
svētdienā operas skvērā notiekošais koncertuzvedums „Dzimuši
Rīgai” atkal spilgti pierādīja, ka mēs esam kultūras
lielvalsts un protam noorganizēt izcili augsta līmeņa notikumus.
Tikai acīmredzot – ne ilgtermiņā. Rīgas 2014 ietvaros norisinās
ļoti labi, kvalitatīvi pasākumi, tikko ar vērienu uzsākta arī
Pasaules koru olimpiāde, taču svētku sajūtas Rīgas ielās
joprojām nav. Beidzot ir jāizmanto visas iespējas un jāsāk domāt
ilgtermiņā, ne tikai jāsaņemas uz īsiem, spožiem sprintiem.
Valstiski un jebkurā jomā. Atgādināšu, ka janvārī Latviju
sagaida vēl viens starptautisks ilgtermiņa pārbaudījums –
prezidentūra Eiropas Savienībā.
