Vidzemes atmoda

Katrs
Latvijas reģions, katrs novads ir ievērojams ar savu specifiku,
savām vērtībām. Viena no Vidzemes vērtībām, kas nāk prātā
vispirms, ir Pirmā latviešu Atmoda, kas aizsākās ar brāļu
draudzes, jeb hernhūtiešu kustību. Zīmīgi, ka tā aizsākās
tieši Vidzemē 1729. gadā pēc Lielā Ziemeļu kara. Vidzeme toreiz
bija viens no bada, mēra un kara izpostītākajiem Eiropas
reģioniem. Taču tieši šeit brāļu draudzes kustībā aizsākās
ceļš uz izglītību un latviešu kā vienotas Eiropas tautas
apzināšanos un nācijas veidošanās ideju. Tas liecina par to, ka
bieži vien tieši grūtākajos laikos, kad liekas – viss ir zaudēts,
tautas likteņos dzimst nozīmīgi pavērsieni, kas iezīmē tās
atmodu un attīstību gadu desmitu un simtu garumā.

Pagājis
jau gandrīz ceturtdaļgadsimts kā vēsturē palicis smagais PSRS
okupācijas periods, neesam atgūtās neatkarības laikā
pārdzīvojuši kara postījumus, nav bijis slimību, kas būtu
pļāvušas desmitiem tūkstošu dzīvību, nedzīvojam arī gluži
badā, lai gan daudzās ģimenēs rocība ir vairāk nekā pieticīga.
Nekas arī neliecina, ka tādas šausmas kā gandrīz pirms 300
gadiem, vai arī vēlāk – PSRS okupācijas laikā, mēs jebkad
varētu atkal piedzīvot. Tomēr ir lietas, kas liek vilkt zināmas
paralēles ar sen pagājušiem vēsturiskajiem notikumiem. Līdzīgi
kā tālajā 18. gadsimtā Vidzemē, Latvija ir zaudējusi vairākus
simtus tūkstošus cilvēku. Paldies Dievam, viņi nav tikuši
nogalināti, nav miruši no nedziedējamām slimībām vai badā.
Viņi ir devušies prom no Latvijas citas dzīves meklējumos.
Savukārt mūs, šeit palikušos, nospiež tā pati problēma –
valsts ekonomika vēl joprojām nav nostājusies uz stabila
attīstības ceļa, kura pamatā tautsaimniecības nozarēs būtu
pietiekams skaits konkurētspējīgu uzņēmumu ar labi apmaksātām
darba vietām. Atsevišķās jomās, piemēram, valsts pārvaldē,
uzņēmējdarbības jomā un citur, situācija pat turpina
pasliktināties. Daudzu kvalitatīvu rādītāju ziņā, piemēram,
zinātnes attīstība, inovācijas, cilvēku dzīves kvalitāte, jau
ilgus gadus esam pēdējās vietās Eiropas Savienībā. Šo problēmu
jo asāku padara Latvijas teritorijas tālāka depopulācija. Arī
šobrīd notiekošās ģeopolitiskās pārmaiņas Ukrainas sakarā
situāciju padara vēl jo sarežģītāku. Nebūs pārspīlējums
teikt, ka, gan iekšējo, gan ārējo apstākļu dēļ Latvija
nonākusi nopietnu izaicinājumu priekšā. Līdz ar to rodas
jautājums – vai nav pienācis laiks jaunai Atmodai, jaunam
būtiskam vēsturiskam pagriezienam, kas Latviju ievadītu jaunā
attīstības laikmetā un ļautu nākamās paaudzes laikā pacelties
vismaz līdz vidēji attīstītas valsts labklājības līmenim?

Šī ir kopīga
problēma Latvijai kopumā un visiem valsts reģioniem, taču katrā
reģionā tā izpaužas nedaudz atšķirīgi.

Latvijā
šobrīd ir populāra teorija par attīstības centriem, kā reģionu
un valsts kopumā izaugsmes modeli. Nacionālajā attīstības plānā
2014.-2020. gadam (NAP-2020), kā nacionālais attīstības centrs
Vidzemē definēta Valmiera, bet Cēsis, Smiltene, Alūksne, Gulbene
un Madona – kā reģionālas nozīmes attīstības centri.
Jāatzīmē, ka šāda pieeja visai vienpusīgi atspoguļo ne tik
vien Vidzemes situāciju, bet atpaliek no jaunākajām tendencēm un
modeļiem pasaulē.

Ne
NAP-2020, ne citi līdzšinējie plāni vai programmas neņem vērā,
ka apmēram puse Vidzemes iedzīvotāju un reģiona ekonomiskais
potenciāls koncentrējas kompaktā, neregulāram četrstūrim
līdzīgā teritorijā. Šī teritorija ietver Cēsu, Raunas,
Smiltenes un Valmieras pilsētas, un to robežo starptautiskas
nozīmes A2 un A3 ceļi, kā arī Gaujas upe. Šinī gadījumā ir
pamats runāt par kaut ko daudz vairāk nekā vienu pilsētu kā
attīstības centru ar vairākiem satelītiem. Faktiski mēs
saskaramies ar Vidzemes ekonomisko “gravitācijas lauku” jeb
klasteri, kuram kā vienotai, integrētai sistēmai piemīt daudz
lielāks, nekā šķiet izaugsmes potenciāls pie nosacījuma, ka
starp minētajām pilsētām padziļinās specializācija un
nostiprinās kooperatīvās saites. Tās vērojamas jau sen.
Valmierai ir izteikts industriālais profils, ko arvien vairāk
pastiprina Vidzemes augstskola, bet īpaša nozīme paredzama tās
nesen atklātajam inženierzinātņu kompleksam. Cēsīs dominē
tūrisms un kultūras aktivitātes, bet Smiltene izceļas ar jaunību
– tajā atrodamas teju vai visa veida izglītības iestādes
bērniem un jauniešiem. Turklāt tas viss ir izcili.

Pasaulē
klasteru pieeja reģionālas daudzpusīgas ekonomiskās attīstības
veicināšanā jau sen ir viens no galvenajiem attīstības
mehānismiem. Piemēram, bez pārspīlējuma var teikt, ka viens no
pazīstamākajiem klasteriem pasaulē – Silīcija ieleja
Kalifornijā (ASV) datoru un citās augsto tehnoloģiju jomās jau
gadu desmitiem pārveido pasauli. Savukārt Kopenhāgenas CCC
klasteris (
Copenhagen
Cleantech Claster
)
to dara, specializējoties videi draudzīgu tehnoloģiju radīšanā
un izplatīšanā dažādās jomās. Praktiski katrā ekonomiski
attīstītā valstī darbojas vismaz viens vai vairāki klasteri. Tie
arvien vairāk kļūst par sava veida attiecīgās valsts vai reģiona
dzinējspēkiem. Taču Latvijas NAP-2020 klasteru ideja pieminēta
tikai garāmejot, gandrīz vai tikai nejauši.

Vidzemes
klasterim, tā to arī definēsim, ir viss nepieciešamais, lai tas
kļūtu vismaz par visa reģiona atmodas galveno virzītājspēku,
gan saimnieciskā, gan kultūras ziņā. Tam, protams, nevajadzētu
norobežoties no pārējiem reģiona novadiem un pilsētām.
Piemēram, Madonas novadā arvien vairāk iezīmējas mežkopības
specializācija. Taču nepietiekamā ceļu kvalitāte un dzelzceļa
pievadceļu trūkums bremzē kokapstrādes attīstību, kas varētu
pagarināt meža resursu pārstrādes tehnoloģisko ķēdi,
papildinot to ar paaugstinātas pievienotās vērtības produkciju.

Līdzīga
situācija ir arī Gulbenē, kur mežu zemes aizņem vairāk par pusi
no novada teritorijas. Paradoksāli, Gulbenes pilsēta vēsturiski
veidojusies kā ievērojams dzelzceļu mezgls. Taču šobrīd
dzelzceļa tīkls šeit faktiski ir gandrīz pilnībā sabrucis, lai
gan tieši dzelzceļu attīstība ES tiek uzskatīta par vienu no
galvenajām transporta prioritātēm, jo tas ir lētāks un
ekoloģiski tīrāks transporta veids, salīdzinājumā ar
autotransportu.

Savukārt
Alūksne un tās tuvējie novadi ir raksturīgi ar gleznainām
ainavām, tīru un klusu vidi. Līdz ar Vidzemes augstienes apkaimi
Ziemeļvidzeme ir kā radīta gan brīvdienu, gan ilgstošākai
atpūtai.

Taču,
analizējot Vidzemes novadu un pilsētu attīstības plānošanas
dokumentus, nonākam pie vienas kopīgas, būtībā satraucošas
atziņas. Novadi mēģina veidoties kā pašpietiekamas teritoriālās
vienības. Gandrīz nekur nav atrodamas kādas norādes par sadarbību
ar citiem, vismaz kaimiņu novadiem vai tuvākajām pilsētām. Viens
no galvenajiem iemesliem – nacionālajos un reģionu plānošanas
dokumentos definētie attīstības centri, kuru ideja pamatā balstās
vien uz republikas vai reģionālas nozīmes pilsētām, ir par
vājiem, lai ģenerētu daudzpusīgu un ilgtspējīgu reģiona
attīstību. Tas ir acīmredzams strupceļš, kas ved pie tālākas
visa reģiona degradācijas. Šis process ir jāpavērš pretējā
virzienā – izvērtējot katra novada priekšrocības un trūkumus,
ir jāattīsta novadu specializācija un sadarbība. Formula tam ir
vienkārša – sadarbojoties un kooperējoties, nostiprināt novadu
stiprās puses un iespējas, mazinot to vājās puses un riskus.

Diemžēl
novadu pārvaldes struktūras var radīt tikai priekšnosacījumus
saimnieciskā aktivitātēm. Tās nevar, un tām arī nav jārisina
uzņēmējdarbības jautājumi. Svarīgu lomu šajā procesā jāspēlē
pašiem uzņēmējiem – mūsu iepriekš iezīmētajam reģiona
klasterim. Lai to aktivizētu, vajadzētu sākt ar attiecīgu tā
vadības struktūras izveidošanu. Sākotnēji tā varētu būt kaut
vai vienkārša klastera dalībnieku koordinācijas padome, kura
apzinātos klastera un reģiona attīstības iespējas, apmainītos
ar informāciju un idejām, formālo Rīgas ministrijās izstrādāto
attīstības plānu vietā izveidotu reālu reģiona attīstības
stratēģiju, piesaistītu finansējumu un pārņemtu no valdības
iniciatīvu reģionālas nozīmes projektu īstenošanā. Tikai tā,
soli pa solim, var atjaunot cilvēku ticību reālai izaugsmei un
labākai dzīvei, piesaistīt darba rokas no jauna radītām
produktīvām darba vietām un veicināt kuplu un pārtikušu ģimeņu
veidošanos. Tad arī Vidzemes reģiona Atmodai būt!