Uzskatu,
ka vajadzība izveidot jaunu – Eiropas Savienības lietu vai valsts
– ministra posteni uz prezidentūras laiku ES Padomē ir
pašsaprotama. Tāpēc īsti nav skaidrs, kāpēc šī pamatotā un
racionālā ideja tā arī nav guvusi atbalstu valdībā. Viens no
galvenajiem pretargumentiem jaunā posteņa ieviešanai ir – šos
pienākumus tikpat labi var uzņemties kāds gana kompetents
ierēdnis. Taču augsta ranga valstu amatpersonu tikšanās ierēdnis
organizēt un vadīt nevar, tur pretī ir nepieciešams tāda paša
līmeņa vadītājs. Tikpat absurdi ir argumenti, ka citām valstīm
nav šādas pieredzes – piemēram, Zviedrijai Eiropas lietu
ministra postenis ir pastāvīgi, ne tikai uz prezidentūras laiku.
Pats
esmu bijis gan ārlietu ministrs, gan Eiropas Parlamenta deputāts,
tāpēc zinu papildus darba apjomu un pienākumus, ko rada
prezidentūra. Ārlietu ministram paralēli prezidentūrai saglabājas
pilnīgi visi tiešie darba pienākumi, neviens viņu prezidentūras
dēļ no tiem neatbrīvo. Tāpēc uzskatu, ka apvienot abus amatus ir
praktiski neiespējami. Un te neder tradicionālie argumenti par –
nevar vai tomēr negrib?. Man ir grūti noticēt, ka kāds ministrs,
tostarp šī brīža ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, amata
ieņemšanas laikā sapņo darīt pēc iespējas mazāk un tāpēc
jebkurus jaunos pienākumus grib veikli novirzīt kādam citam.
Tikpat
nevietā ir arguments par nelietderīgu valsts līdzekļu
izšķērdēšanu. Prezidentūra ES Padomē ir ļoti liela atbildība,
tāpēc vajadzētu maksimāli izvairīties no riska paveikt šo darbu
nekvalitatīvi, kas neizbēgami nākotnē atstātu iespaidu uz
Latvijas reputāciju. Atgādināšu, ka prezidentūra jau tā notiks
politiski saspringtā laikā – dažus mēnešus pēc Saeimas
vēlēšanām un potenciāli gandrīz tūlīt pēc valdības
izveidošanas – , kad, iespējams, šajā procesā būs „jāielec”
jaunam ārlietu ministram. Tāpēc jaunais ministrs būtu jāizvēlas
no diplomātu vidus, kuriem jau ir pieredze un nepieciešamās
profesionālās kvalitātes šāda darba veikšanai.
