Mikrouzņēmuma nodoklis kā lakmusa papīrs valsts ekonomikai.

Kopš Latvijā
stājies spēkā Mikrouzņēmumu nodokļa likums, pagājuši gandrīz pieci gadi. Pēc
Valsts ieņēmumu dienesta datiem, februāra sākumā bija reģistrēti 42238
mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātāji. Kaut arī kopējais nomaksāto nodokļu
apjoms jaunajā režīmā tikai nedaudz zemāks par analoģiskiem, parastajā nodokļu
režīmā stradājošiem uzņēmumiem, tas ļāvis lielam uzņēmēju skaitam ne tikai
uzsākt biznesu no jauna, bet arī “legalizēt” esošo.

Neskatoties
uz pozitīvo ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem, MUN vismaz pusi no eksistēšanas
laika ir nevēlama bērna lomā. Tie paši, kas viņu savulaik radīja, šobrīd
mēģina, faktiski, likvidēt. Politiķi
sit trauksmes zvanus par to, ka situācija ar MUN režīmu attīstas prētēji
plānotam. Viņuprāt, pārāk daudzi uzņēmēji izvēlas MUN režīmu lai, galvenokārt,
ietaupītu uz darbaspēka izmaksām. Daļa no deputātiem ir pārsteigti, ka pretēji
cerētajam, tas nedeva impulsu tautsaimniecības attīstībai reģionos, kā arī nepārtraukti
norāda uz mikrouzņēmumu darbinieku garantēti nabadzīgājam vecumdienām.

Uz
notiekošo ap MUN var un vajag skatīties kā uz lakmusa papīru, kas acīmredzami
norāda uz vairākām fundamentālām problēmām. Piemēram, vairāku uzņēmēju vēlme
pāriet uz MUN režīmu, lai, beidzot, sāktu saviem darbiniekiem maksāt algas ne
aploksnē, norāda uz to, ka darbaspēka nodokļu daļēju nemaksāšanu, viņi izvēlas
apstākļu spiesti, nevis iedzimtas ļaunprātības dēļ, kā uzskata daļa no varas
pārstāvjiem. Otrkārt, absolūti nepārsteidz tas, ka MUN neizraisīja sprādzienu
reģionu attīstībā. Tam vienkārši nav pamata. Reģioni izmirst, tur paliek arvien
mazāk cilvēku, kuri vēlas un ir spējīgi nodarboties ar uzņēmējdarbību uz
vietas. Bez fundamentālām, iespējams, sākotnēji sabiedrībā nepopulārām un
dažiem politikāņiem nepatīkamām reformām, reģioni tiks pazaudēti. Vēl nedaudz,
un dzīvību tur varēs atgriezt tikai ar imigrantu palīdzību.

Treškārt, par
vienu no galvenajiem argumentiem par labu izmaiņām tiek minētas MUN strādājošo
darbinieku nepietiekamās sociālās iemaksas. Politiķuprāt, ar gandrīz 100%
varbūtību, tas nozīmē nabadzīgas vecumdienas. Toties, ja pamodelētu, kas sagaida
lielu daļu parastajā režīmā strādājošo darbaņēmēju, tad arī šajā gadījumā runāt
par pārticīgām vecumdienām, būtu pārspīlēti.

Piemēram,
šobrīd Latvijā ap 25% nodarbināto saņem oficiālu algu, kas ir vienāda vai
mazāka par minimālo. Ja pieņemt, ka tā tas saglabāsies visu mūžu, tad viņus
sagaida pensija ne vairāk par 180 EUR mēnesī. Neskatoties uz to, ka mikrouzņēmumu
darbinieku sociālās iemaksas sastāda vidēji ap 60% (ar tendenci augt) no to cilvēku
iemaksām, kuri strādā uzņēmumos parastajā nodokļu maksāšanas režīmā, bet
atbilst MUN maksātāja pazīmēm, to vidējie ienākumi 2013. gadā bija
nesalīdzināmi lielāki – 525 Eur, pret 187. Līdz ar to, te vēl varētu
pastrīdēties, kam nabadzība draud vairāk- mikrouzņēmumu darbiniekiem vai tomēr
tiem, kas strādā parastajā režīmā.

Lielākai daļai
nav noslēpums, ka viens no argumentiem, kāpēc cilvēki izvēlas saņemt vairāk
šodien un mazāk atskaitīt sociālajā budžetā, ir tieši neuzticība mūsu sociālās
apdrošināšanas sistēmai. Situācijā, kad tā var
garantēt vienīgi nenomiršanu no bada, nav brīnums, ka vairākums izvēlas veidot
uzkrājumus, un paļauties uz saviem spēkiem, nevis gaidīt nabadzīgas
vecumdienas. Par to liecina arī fakts, ka iedzīvotāju skaits, kas
izmantoja iespēju brīvpratīgi pievienoties valsts
sociālajai apdrošināšanai, nepārsniedz pat 100 cilvēkus.

Spriežot pēc pēdējām diskusijām, izskatās, ka politiķi var vienoties
par 9% MUN likmes saglabāšanu pirmajos trīs darbības gados, kā arī izmainīt
sociālo iemaksu proporciju no 65% uz 71.9%. Toties, ir acīmredzami, ka šis piedāvājums
absolūti nerisina nevienu no tām problēmām, kuru piemin deputāti. Savukārt
process ap to, izcili vairo neprognozējamību uzņēmējdarbības vidē un neuzticību
valsts varas lēmumiem.

Rezumējot, es aicinu politiķus likt mierā mikrouzņēmumus.
Neviens no argumentiem par labu likmes paaugstināšanai neiztur nekādu kritiku.
Jau pie 10% no apgorzījuma, MUN režīms zaudē savu pievilcību. Tieši otrādāk, nosacījumiem
biznesa uzsākšanai un pastāvēšanai jākļūst vēl liberālākiem. Jāievieš 0% likmi
reinvestētai peļņai, jāsamazina darbaspēka nodokļi, jānoņem liekās
birokrātiskās barjeras, un valsts pārvaldei beidzot jākļust par Latvijas
uzņēmēju lobiju! Jo tikai uz attīstītas uzņēmējdarbības bāzes ir iespējams uzbūvēt
stipru un neatkarīgu valsti ar sociālas apdrošināšanas sistēmu, uz kuru var
paļauties, attīstītiem reģioniem un pārticīgu sabiedrību.