Publiskajā telpā vētru radījusi
diskusija par piekto obligāto eksāmenu fizikā vai ķīmijā vidusskolēniem, taču
ir pilnīgi skaidrs, ka pārbaudījums kā tāds nerisinās skolēnu vājās zināšanas
un zemo interesi par šiem priekšmetiem. To apstiprina arī šī gada obligāto eksāmenu
rezultāti, kas uzrādījuši izteikti viduvēju sniegumu, pārsvarā dominējot C un D
līmeņiem. Vērtējums eksāmenā ir kā samaksa par darbu – nenoliedzami motivējošs,
taču ir bēdīgi, ja tas kļūst par vienīgo dzinuli cilvēka kustībai uz priekšu.
Prioritāri būtu jāorientējas nevis uz eksāmenam nepieciešamā satura imperatīvu
pasniegšanu, bet jākoncentrējas uz to, lai skolēnā tiešām rastos interese par
mācību vielu un vēlme iegūt padziļinātas, noturīgas zināšanas. Paradoksāli,
protams, bet šāda pieeja visdrīzāk uzrādīs arī augstākus rezultātus eksāmenos.
Latvijai kā mazai
valstij nav dārgāku resursu par cilvēkiem. Neizglītota sabiedrība ir drauds ne
tikai labklājībai un attīstībai, bet arī demokrātiskas valsts pastāvēšanai. Izglītības
sistēmas kvalitātes uzlabošanos neveicinās obligāti eksāmeni pat visos mācību
priekšmetos. It kā gan reformas dažādos veidos cenšas imititēt attīstību, bet rezultāts
faktiski ir salīdzināms ar bezgalīgu zīmi “0”. Diemžēl izskatās, ka būtiskas
pārmaiņas nevar gaidīt no ministrijas, kas pat nespēj prognozēt skolēnu skaitu
septembrī, kā argumentu piesaucot mītisku demogrāfisko sprādzienu…
Kontrole par izglītības
saturu, mācību metodēm un skolotāju noslodzi ir jāatstāj pašu skolu ziņā līdzīgi
kā tas ir veiksmīgi īstenots Somijā. Valsts uzdevums ir noteikt kopumā
izglītības sistēmā sasniedzamo un finansiāli jāmotivē skolas uzrādīt labākus
rezultātus. Beidzot jāsāk apzināties, ka skolotāji ir mūsu nācijas veidotāji,
nevis neadekvāti entuziasti, kuri tāpat mūsdienu bērnam vairs nespēj neko
jēdzīgu iemācīt. Tas jādara, pirmkārt, četru gadu laikā paaugstinot skolotāju
algu līdz 1100 eiro, un, otrkārt, veidojot efektīvu slodzes modeli, uzskaitot visus
paveiktos darbus arī ārpus tiešajām kontaktstundām, kā arī atbrīvojot pedagogus
no milzīgā birokrātijas sloga. Šī brīža skolotājam, bez atelpas raujoties
vairākās mācību iestādēs, lai tikai savāktu iespējami lielāku nostrādāto stundu
skaitu un saņemtu cilvēka cienīgu atalgojumu, fiziski vajadzētu būt nespējīgam
domāt par tādām lietām kā iespējami kvalitatīvs saturs, pedagoģiskā
tālākizglītība un individuāla pieeja skolēniem ar dažādām spējām. Arī mācību
satura izstrādē būtu jāpiedalās pašiem skolotājiem, lai izbeigtu šobrīd ačgārno
principu, ka satura izstrāde tiek pielāgota eksāmenu prasībām, nevis otrādi.
Lai veicinātu skolēna potenciālo konkurētspēju, jāmotivē vispārizglītojošo
skolas sadarboties ar profesionālajām mācību iestādēm, piedāvājot vidusskolas
programmas ietvaros apgūt arī profesionālās iemaņas.
Otra prioritāte ir
vienlīdzības principa nodrošināšana, lai jebkuram bērnam neatkarīgi no
dzīvesvietas, ģimenes apstākļiem un individuālajām dotībām ir vienādas iespējas
iegūt kvalitatīvu izglītību. Diemžēl mazās lauku skolas, kurās ķīmiju un fiziku
darba apvienošanas kārtībā pasniedz sporta skolotājs, šādas iespējas negarantē.
Protams, pārmaiņas izglītības sistēmā nevar notikt nekavējoties, taču katra
dīkstāves diena ir duncis mugurā mūsu bērniem un nākotnes labklājībai.
Mērķi izglītībā faktiski
nepastāv, pastāv vajadzības, kuru piepildīšanai nav līdzekļu. Izglītības jomā
reformas var salīdzināt ar fabulu, kurā dzīvnieki ir sasēdināti apaļā lokā un
tiem liek spēlēt mūziku. Rezultātā neskan. Diriģents (Izglītības ministrija)
iesaka pārsēsties muzikantiem, bet tiem, samainot vietas (tagad eksāmeni
ķīmijā, vēlāk fizikā, tad atkal bioloģijā), joprojām neskan. Atkal diriģents
maina vietām muzikantus, bet skanējums neuzlabojas.
Lineāri salīdzinoši
ministrijai vajadzētu diriģēt tādu orķestri, kurā mūziķi māk spēlēt, nevis ar
eksāmeniem pārbaudīt, vai viņi orķestrī jau ir spēlējuši. Tas ir, skolām ir
jārada primāri interese, nevis jāvērtē neesošas un neinteresējošas zināšanas.
