Liene Cakare: Aplokšņu algu saņemšanas kriminalizēšana – nepārdomāta galējība

Valsts ieņēmumu
dienests (VID) ir sagatavojis vairākus priekšlikumus likumu
grozījumiem Krimināllikumā ar mērķi apkarot ēnu ekonomiku –
tostarp, VID rosina noteikt kriminālatbildību par aplokšņu algas
saņemšanu arī darba ņēmējam. Lai gan ēnu ekonomikas
pakāpeniska izskaušana ir pozitīvi vērtējams un pašsaprotams
solis jeburai tiesiskai sabiedrībai, aplokšņu algu saņemšanas
kriminalizēšana nebūs pareizais instruments problēmas
risinājumam.

Nav apšaubāms, ka
ar ēnu ekonomiku un tās radītajām tendencēm uzņēmējdarbības
vidē ir jācīnās, taču nepieciešams beidzot atzīt, ka ēnu
ekonomiku motivē valsts politika, nevis cilvēku nevēlēšanās
atrasties likuma “pareizajā” pusē. Valdības nepārtrauktā
iejaukšanās ekonomikas norisēs, birokrātiskās procedūras un
nodokļu politikas nepārtrauktā mainība ir tas ko varētu
kriminalizēt, lai izskaustu ēnu ekonomiku. Pretējā gadījumā
šāda prakse acīmredzami un tikai loģiski noved pie gan uzņēmēju,
gan darba ņēmēju pāriešanas ēnu ekonomikas sektorā. Pasaules
prakse liecina, ka pastiprināta valdības iejaukšanās un sistēmas
“birokratizēšana” palielina ēnu ekonomikas īpatsvaru. Lielāks
ieguvums būtu no darbībām, kas vērstas uz ēnu ekonomikas rašanās
cēloņu – drastisko nodokļu likmju – līdzsvarošanu, jo tieši
nesamērīgais nodokļu slogs ir tas, kas sekmē gan darbaspēka, gan
uzņēmēju pāriešanu ēnu ekonomikā vēl šodien. Tas bieži vien
nav izvēles, bet izdzīvošanas jautājums.

Nodokļu nemaksāšana
un algas aploksnēs bieži vien varētu vērtēt kā dzīves apstākļu
uzspiestas pretlikumības, kas saistāmas ar krīzes laika augstā
bezdarba diktētajiem noteikumiem – bieži vien darba
ņēmējam bija izvēle saņemt algu aploksnē vai nekā, jo
alternatīvu vienkārši nebija. Pašreiz, šķiet, šo krīzes laiku
“tikumu” vēlas apkarot no nepareizās puses – nevis apsverot
faktorus, kas liek uzņēmējiem un darba ņēmējiem izšķirties
par soli nemaksāt nodokļus un saņemt vai maksāt algas
“aploksnēs”, bet gan runājot tikai par galējiem un kardināliem
soļiem, tas ir, soda piemērošanu. Jāsaprot, ka aplokšņu algas
vislielākajā mērā ir citu darbību un vides faktoru sekas, nevis
izolēts fenomens – kā zināms, arī saslimstot jāārstē nevis
simptomi, bet jāmeklē cēloņi. Tā vietā lai valsts draudētu
darbiniekiem, vājākajiem un sociāli neaizsargātākajiem darba
tirgus darbiniekiem, ar kriminālsodāmību, būtu nepieciešams
apsvērt iemeslus, kādēļ “aplokšņu algu” sistēma gan darba
devējiem, gan darba ņēmējiem ir izdevīgāka par nodokļu
maksāšanu. Ieinteresētības radīšana maksāt nodokļus būtu
nepieciešamais stimuls ēnu ekonomikas samazināšanai.
Uzņēmējdarbības videi ir jābūt sakārtotai – uzņēmējiem un
darba ņēmējiem jāsniedz burkānu, nevis pātagu. Jo, tāpat kā
cenas un piedāvājums veikalā, ēnu ekonomika ir ekonomiskā tirgus
risinājums problēmai, kad maksāt gan algu, gan nodokļus nav
izdevīgi. Protams, ēnu ekonomikas apkarošanā daļēji strādā
arī represijas, bet jāatceras, kas rada naudu valsts ekonomikā.
Vai valsts spēs nodrošināt sodu izpildi algu saņēmējiem
aploksnēs? Vai arī to ir iecerēts aprēķināt pēc notiesājošiem
spriedumiem, gluži kā Sārleta Ohāra, sakot: “Par to es domāšu
rīt!”

Soda iespējamība,
protams, disciplinē, taču ja sodu noteikšana izskaustu pārkāpumus,
tad cietumi būtu tukši un nevajadzīgi. Gluži pretēji situācijā,
kad ēnu ekonomika valstī ir ap 24% no IKP, visu iegūto naudu no
ēnu ekonomika izskaušanas nāktos investēt jaunu cietumu
būvniecībā, lai rastu vietu aplokšņu saņēmēju jūrai, kas
gāztos pār jau tā pārpildīto cietumu sistēmu. Nesamērīgi būtu
tas, cik valstij izmaksātu kriminālprocesi pret indivīdiem, kas
saņem aplokšņu algas, ņemot vērā augstos datus par aplokšnu
algu apjomu un to saņēmēju skaitu.

Jāuzsver, ka abu
pušu – aplokšņu algu devēju un saņēmēju – kriminālsodīšana
potenciāli var radīt vēl noslēgtāku un grūtāk apkarojamu ēnu
ekonomikas tīklu, jo neviena no pusēm netiks motivēta ziņot par
pretlikumībām. Faktiski, varam nonākt situācijā, ka
krimināllietu par aplokšņu algu saņemšanu vienkārši nebūs –
gluži loģiski, ka retais ies ziņot par savu darba devēju, kurš
viņam izmaksājis algu aploksnē, ja cietumā sēdēt jāiet būs
arī pašam, t.i., faktiski, indivīds tiek sodīts par patiesas
informācijas sniegšanu. Un šis notiek paralēli pasaulē un
Latvijā virzītajai iniciatīvai par trauksmes cēlāju
(whistleblowers) aizsardzību.

KPL nosaka
kriminālprocesa norisi, kas notiek vairākās stadijās, sākot ar
lietas ierosināšanu un pirmstiesas izmeklēšanu, sekojot
kriminālvajāšanai prokuratūrā. Šajā iespējamā projektā par
kriminalizāciju nepārprotami ir saskatāms, ka valsts deleģētās
funkcijas par tā saucamo aplokšņu algu apkarošanu VID grib no
savas galvas pārcelt uz citām valsts struktūrgalvām. Ja mums nav
vajadzīgās sekmes, tad VID ierosina savu darbu nodot citam. Mainot
apkarošanas veicējus, nebūs rezultāta, kāds idejiski ir
iecerēts, būs tikai statistikas dati par to, cik notiesāto
indivīdu ievietoti cietumā kadā laika posmā.