Latvijas Republikas Satversmes 110. pants
pēdējo mēnešu laikā tiek cilāts itin bieži. Aktīvie pretinieki idejai, ka divām
pieaugušām personām būtu jāļauj reģistrēt savu kopdzīvi, saka, tā “pēc būtības”
esot pretēja Satversmes 110. pantam. Savu viedokli viņi pamato ar to, ka
attiecīgajā pantā ir definēta laulība, nosakot, ka tā ir vīrieša un sievietes
savienība.
Taču 110. pants ir daudz plašāks, nekā
tikai šī laulības definīcija. Pants nosaka valsts vispārējus pienākumus
attiecībā pret laulību, ģimeni un bērniem. Proti, valsts apņemas:
1)
aizsargāt un atbalstīt laulību,
kuru, pateicoties savulaik Šlesera, nu Amerika partijas deputāta Šmita gādībai,
definē kā abu dzimumu savienību;
2) aizsargāt
un atbalstīt ģimeni, taču nenosaka ne to, kas ir ģimene, ne arī to, ka valsts
neaizsargās un neatbalstīs kādu ģimeņu sadaļu;
3)
aizsargāt un atbalstīt bērna
tiesības, nevērtējot vai bērns ir dzimis laulības, vai nelaulības attiecībās.
Viennozīmīgi saprotams, ka Satversmē valsts
ir garantējusi, ka tā uzņemas rūpes par ikvienu ģimeni un ikvienu
bērnu, turklāt, atbilstoši Satversmes 91. pantam, šīs rūpes tiek īstenotas bez
diskriminācijas, proti, atzīstot visas ģimenes un visus bērnus par
līdztiesīgiem.
Tāpēc Kopdzīves likuma pieņemšana ne tikai
nav pret Satversmi, bet tā pieņemšana ir nepieciešama, lai izpildītu Satversmes
110. pantā doto valsts apsolījumu aizsargāt ģimeni un bērna tiesības.
Pašlaik
pāri, kas nav laulāti (turklāt gan abu dzimumu, gan viendzimuma), saskaras ar
pastāvīgām regulējuma atšķirībām par labu laulātiem pāriem. Tas ir novērojams
gan salīdzinoši triviālās lietās, kas tikai nedaudz apgrūtina nelaulātu pāru
dzīvi (piemēram, ja bērns piedzimst laulātam pārim, tad bērna piereģistrēšanu
Dzimtssarakstu nodaļā var veikt viens no vecākiem, bet nelaulātu pāru gadījumā
– tikai abi vecāki kopā), gan arī jomās, kur atšķirības regulāri veido
necilvēcīgas sekas, kas turklāt nekā nav pamatotas (piemēram, ja notiek
negadījums, nelaulāta pāra veselais partneris nevar pieņemt medicīniskus lēmumus
par sava partnera veselību. Nav statistikas, cik daudzas reizes tas ir radījis
nopietnas negatīvas sekas, kuras varēja nebūt, ja vien valsts būtu radījusi
cilvēcīgu, Satversmē pieprasītu regulējumu).
Šādas
nelīdztiesības pastāvēšana rada aizvien lielākas sabiedriskas sekas, ņemot vērā
to, ka nu jau lielākā daļa Latvijas ģimeņu veidojas bez laulības. Nav pamata
diskriminēt vairāk nekā pusi Latvijas bērnu, kuri aug ģimenēs, kuras pamatā nav
laulība. Tieši pretēji – valstij būtu jārīkojas, lai nodrošinātu, ka šie bērni
ir pilnīgi līdztiesīgi.
Īpaši
asa nelīdztiesība ir attiecībā pret viendzimuma pāriem. Ja abu dzimumu pāru
gadījumā nelaulāšanās ir izvēle, kuru nosaka individuāli apsvērumi, tad viena
dzimuma pāriem nav iespēju laulāties vai jebkādā citā veidā nodrošināt savas
ģimenes līdztiesību. Viendzimuma pāriem ir apgrūtināta iespēja pat veidot
kopēju mājsaimniecību, jo dzīvojamo telpu īres likums pieļauj īrnieka tiesības
izmitināt pie sevis tikai laulāto. Viena partnera nāves gadījumā viendzimuma
pāru otrās puses nesaņem nekādus pabalstus apgādnieku zaudēšanas gadījumā utt.
u.tjpr.
Līdztiesības
nodrošināšana visām ģimenēm ir nepieciešamība. Latvija ir pārāk maza, lai
atļautos diskriminēt kādu savu cilvēku. Izdarot izvēli par labu līdztiesībai,
mēs ejam kopā ar Rietumu valstīm, kas jau labi sen ir sapratušas, ka tikai
cieņa pret ikviena cilvēka personisko ceļu uz laimi nodrošinās šo sabiedrību
mierpilnu attīstību. Alternatīva – naida pilna vienas iedomātas patiesības uzspiešana
– jau ir Latvijā piedzīvota. Es priecājos, ka esam tikuši no tā vaļā.
Aicinu parakstīties ikvienu līdztiesības aizstāvi: https://manabalss.lv/i/801
