Šobrīd
lielākajā daļā augstskolu turpinās uzņemšana, un joprojām
daudzi Latvijas jaunieši neziņas, slinkuma un, galvenokārt, pašas
sistēmas dēļ uzsāks studijas nekvalitatīvās mācību
programmās, kas viņiem nepavērs gandrīz nekādas karjeras
attīstības iespējas nākotnē.
Galvenais
– kaut kur iestāties!
Latvijā
ir gandrīz 60 augstskolu, kuru kopējais sniegums ir ļoti viduvējs,
paralēli eksistējot labām, apmierinošām un arī tiešām
nekvalitatīvām mācību programmām. Tikmēr starp vidusskolniekiem
joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pēc skolas beigšanas galvenais
ir iestāties „kaut kur”, bieži vien neizvērtējot savu
potenciālo konkurētspēju un karjeras iespējas pēc izvēlētās
programmas beigšanas. Un pat tad, ja jaunietim šāda vēlme rodas,
vienotu datu apkopojuma par to, kādas ir Latvijas augstskolu
beidzēju profesionālās gaitas un dzīves kvalitāte, joprojām
nav.
Izšķirīgais
faktors – gatavība maksāt
Šobrīd
augstskolas studentu piesaisti uztver tikai kā biznesu – kamēr
cilvēks ir gatavs par savu izvēli maksāt, tikmēr viņam šajā
procesā ļauj piedalīties. Piemēram, ja kāds pie Laimas pulksteņa
iegādājas nelegālu diplomu, par to draud kriminālatbildība.
Taču, ja kāds neapmeklē lekcijas, ar zemām sekmēm nokārto
eksāmenus un principā skolā tiek paturēts tikai tāpēc, lai
būtu, ko samaksāt pasniedzējam, tad to sauc par izglītības
sistēmu. Augstskolas nav ieinteresētas likvidēt nekvalitatīvas
programmas, kamēr vien kāds par tām ir gatavs maksāt. Turklāt
līdzīgi rīkojas valsts, kuras subsidētajām budžeta vietām
daudzās augstskolās nav racionāla, tautsaimniecības vajadzībās
pamatojuma. Augstskolas tā vietā, lai veidotu programmas, pēc kuru
absolventiem ir pieprasījums, izvēlas vienkārši lētākās
izmaksas. Studiju apstākļu un pasniedzēju atrašana juristiem vai
komunikāciju zinātņu studentiem vienmēr būs daudzkārt lētāka
par izmaksām bioloģijas, ķīmijas vai fizikas specialitātēs. Tas
arī iemesls, kāpēc atsevišķas mācību programmas mēdz
dublēties pat trijās un vairāk augstākās izglītības iestādēs.
Vai
mēs varam to atļauties?
Augstskolu
darba neorientēšanu uz kvalitāti apliecina arī zemā
starptautiskā konkurētspēja: kopējais ārzemju studentu skaits ir
5%, no kuriem divas trešdaļas izvēlas tikai trīs no Latvijas –
es atgādināšu – gandrīz 60 augstskolām. Tas rada loģisku
jautājumu – vai Latvijā augstskolu tomēr nav par daudz? Vai mēs,
valsts bez naftas un gāzes atradnēm, varam atļauties daļēji
subsidēt vairākus desmitus augstskolu tā, lai tās piedāvātu
augstas kvalitātes studijas? Vai mums vispār ir tik daudz labu,
profesionālu akadēmisko spēku? Manuprāt, atbilde ir nē.
Nekvalitatīvās augstskolas pēc to izvērtēšanas ir jālikvidē
vai daļu jāapvieno, līdzekļus koncentrējot dažās, bet labās
augstskolās, kuras vairs nebūs orientētas uz peļņu, bet –
kvalitāti. Pilna laika studijām sabiedrības un ekonomikas
vajadzībām atbilstošās programmās ir jābūt par velti –
bezmaksas studijas ir realitāte daudzās Eiropas valstīs.
Augstskolas ir jāfinansē nevis pēc principa „katram kaut ko”,
bet pēc padarītā – cik absolventu sagatavots un kādas ir viņu
tālākās gaitas, kā arī nosakot precīzus mērķus, kas
augstskolām jāsasniedz un ko arī valsts attiecīgi finansē.
Paralēli tam būtu jāveic vēl virkne darbu – jāļauj
pasniedzējiem daudz vairāk laika veltīt pētnieciskajam darbam,
jāstimulē studenti kļūt par darba devējiem, ne tikai ņēmējiem,
katra mācību programma jāorientē uz rezultātu u.t.t. Jo mēs
tiešām nevaram atļauties valsts vērtīgākajam resursam –
cilvēkiem – piedāvāt viduvēju izglītību. Mums šajā ziņā
ir jābūt izciliem.
