Ja vēl nesen, “treknajos gados”, ignorējām ekonomiskās krīzes priekšvēstnešus, kas mūs noveda pie ļoti sāpīgu risinājumu nepieciešamības, tad ar drošības jautājumiem ir daudz nopietnāk – ja uzbruks, tad būs jāaizsargājas.
Mūsu kaimiņvalsts Krievija kārtējo reizi pasaulei ir parādījusi, ka ir agresīvs un neprognozējams spēlētājs politiskajā un militārajā arēnā. Mēs, protams, varam īstenot strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un gaidot, kad vētra norimsies, bet diez vai šādas politikas rezultātā valsts aizsardzības sistēma kļūs spēcīgāka. Ja mēs paši neaizstāvēsim savu zemi, tad amerikāņi, angļi, franči vai vācieši neko daudz mums palīdzēt nespēs. Dalība NATO un kolektīvā aizsardzība ir svarīga, tomēr arī mums pašiem ir jāspēj par sevi parūpēties.
Ja Putins rīt uzsāktu militāru agresiju pret Latviju, tad baidos, ka mūsu aizsardzības sistēma pamatā balstītos uz patriotismu, uz cilvēku patiesu vēlmi nosargāt savu valsti un zemi. Mūsu pretgaisa aizsardzības sistēma ir gandrīz neeksistējoša, tehniskais nodrošinājums Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzei ir vājš, cilvēku fiziskā un militārā sagatavotība – zema.
Turklāt efektīva valsts aizsardzība nenozīmē tikai principu – “jo vairāk tanku uz robežas, jo labāk”. Domājot par pretinieku, mums jāņem vērā, ka tas darbosies, ietekmējot gan fiziski, gan psiholoģiski , darbojoties uz sauszemes, jūrā, gaisā, kā arī elektroniskās informācijas telpā, virtuāli. Jēdziens “karš” šodien tā klasiskajā izpratnē vairs nepastāv – tas pārvērties par kompleksiem uzbrukumiem, skarot arī ekonomiskās intereses un sabiedrisko domu.
Valsts drošībai nekavējoties ir jākļūst par prioritāti Latvijas politiskajā dienas kārtībā. Situācija Ukrainā ir neprognozējama.
Notiek mobilizācija. Ukraiņi ir gatavi karot. Robeža ar Krieviju ir pārvērsta par cietoksni. Turklāt apzinoties, ka 50 kilometru attālumā no Latvijas robežas Krievija veido vienu no plašākajām aviobāzēm šajā reģionā, izvietojot tur 20 modernākos un ātrākos helikopterus pasaulē, kuru viena lidaparāta cena pielīdzināma visam pagājušā gada Latvijas aizsardzības budžetam, valdības lēmums par aizsardzības budžeta palielināšanu līdz NATO noteiktajiem 2% no IKP ir kritiski nepieciešams. Igaunija ir piemērs tam, ka tas ir realizējams, ja ir politiskā apņemšanās un griba.
Turklāt par savu drošību mums ir jādomā divos līmeņos – valsts militārā gatavība aizsargāties un stratēģiski lēmumi, domājot par valsts attīstību. Jebkurš lēmums ir jāpieņem, vērtējot to caur valsts aizsardzības prizmu. Piemēram, jaunu ceļu, tiltu, dzelzceļu, arī ēku būvniecības plānošanā būtu tikai tālredzīgi apsvērt iedzīvotāju un valsts drošību.
Labs piemērs šādai attīstības stratēģijai ir Šveice, kas pēc Otrā pasaules kara pieņēma lēmumu savas turpmākās attīstības plānošanā un realizācijā paturēt prātā iedzīvotāju drošību. Pēckara gados Šveice savu infrastruktūru attīstīja tā, lai agresora iebrukuma gadījumā, tos būtu iespējams operatīvi sagraut vai iznīcināt, tādā veidā aizkavējot militāro vienību virzību un liedzot iespēju iebrucējiem izmantot esošo infrastruktūru.
Kā standarts tika pieņemts visiem jaunajiem mājokļiem griestus būvēt vismaz 40 centimetrus biezus, kas izturētu “bombardēšanu”. Tāpat tika uzsākta arī radiācijas un bumbu patversmju celšana, lai kodoluzbrukuma gadījumā iedzīvotājiem būtu vieta, kur patverties. Šobrīd šīs patversmes spēj nodrošināt patvērumu visiem Šveices iedzīvotājiem ar 14% rezervi.
Mazajās pilsētās veidotas milzīgas apakšzemes telpas ar duālu funkcionalitāti – miera laikā tās darbojas kā autostāvvietas, bet ārkārtas situācijā funkcionē kā bumbu patversmes ar to iekšienē izvietotām medicīnas un militārajām struktūrvienībām.
Šveicē katra iedzīvotāja pienākums ir nodrošināt sev patvērumu – atsakoties no patversmju uzturēšanas nodokļa maksāšanas, iedzīvotājiem ir pienākums izveidot patversmi savā mājvietā, kuru telpas pašlaik daudzi izmanto kā vīna pagrabus. Šāda plānveidīga, tālredzīga attīstība tiek veidota ar mērķi saglabāt valsts rīcībspēju un funkcionēšanu ārkārtas situāciju gadījumā.
Atbildīga attieksme pret sevi un savu valsti ir iespējama tikai caur individuālu apzināšanos un sabiedrības attieksmes maiņu. Lai ārkārtas situācijā mēs nekļūtu par vistu bez galvas, bet spētu pieņemt pārdomātus lēmumus un rīkoties adekvāti, mums primāri ir jāizglīto ne tikai militārās vienības, bet visa sabiedrība kopumā. Izglītota un rīcībspējīga sabiedrība, kurā cilvēki uzskata, ka valsts drošība ir viņu kā pilsoņu atbildība, nav “viegls” upuris.
Piemēram, Somijā, vienīgajā Eiropas Savienības valstī, kura robežojas ar Krieviju un neatrodas NATO sastāvā, aptuveni 80% iedzīvotāju ir vajadzības gadījumā gatavi mobilizēties un aizstāvēt savu valsti. Šī sabiedrības attieksme un 350,000 bruņotu rezervistu karaspēks ir tas, ko Somija var pamatoti saukt par savu drošības garantiju. Valda vienota izpratne par savstarpējo līdzatbildību – 350,000 kareivju ir atbildīgi par sabiedrību un valsti, sabiedrība ir atbildīga par kareivjiem un valsti, un valsts ir atbildīga par visiem saviem iedzīvotājiem.
Pieredze ir labi parādījusi, ka, ignorējot skaļus brīdinājumus, varam attapties katastrofālā situācijā, tādā, kurā vienīgā iespēja atliek sāpīgiem paņēmieniem risināt tās problēmas, par ko tikām brīdināti savlaicīgi, bet neko nedarījām, lai tās novērstu.
Nepieļausim savas valsts sagraušanu – ne morālu, ekonomisku, fizisku, vai teritoriālu. Paši būvēsim drošu un labklājīgu Latviju. Lai to varētu paveikt, mums jāatsakās no “glābēju gaidīšanas sindroma” un pašiem jāgatavojas, jākļūst par sevis glābējiem. Un tad arī palīdzība nāks, kad tā būs vajadzīga.
