Kad es tālajā 1997.gadā gatavojos iegūt
vidējo vispārējo izglītību toreizējā Āgenskalna ģimnāzijā, man ienāca prātā
nevis mācīties vēstures profilkursa eksāmenam, bet rakstīt zinātniski
pētniecisko darbu par genocīda faktiem Latvijā no 1919. līdz 1989.gadam.
Skaidrs, ka iecerējis toreiz biju iedziļināties latviešu tautas ciešanu stāstā,
taču, tā kā tēmu biju saskaņojis par genocīda faktiem šajā laika posmā Latvijā,
darba vadītāja atgādināja neizlaist posmu, kas saistās ar ebreju ciešanām Otrā
Pasaules kara laikā. Rezultātā daudz kas mainījās. Latvijas ebreju likteņa
pētīšana aizņēma turpat vai pusi darba un jebkādas antisemītisma drumslas manī
izzuda, par ko esmu īpaši gandarīts. Kopš tā laika man nav bail jebkurā sarunā iet
pret straumi un aizstāvēt savu viedokli mūžam jūtīgajos ebrejus skarošajos
jautājumos.
Eiropas valstis ir vienojušās atlīdzināt
ebreju tautai par Otrajā pasaules kara laikā zaudētajiem īpašumiem. Ir valstis,
kas ir atdevušas visus īpašumus – gan sabiedrisko un reliģisko organizāciju,
gan privātpersonu, citas kompensējušas finansiāli, dažas savukārt izvēlējušās
kādu starpmodeli. Lietuva, piemēram, noteica kompensāciju vairāk nekā 40 miljonu
eiro apmērā, savukārt, Čehija – atgrieza pilnīgi visus īpašumus ebreju
organizāciju rīcībā, arī privātpersonām piederējušos.
1940.gadā Latvijā tika likvidētas visas
ebreju organizācijas, atņemot tām visus īpašumus. Gadu vēlāk desmitiem tūkstošus
ebreju, kas nebija paspējuši doties bēgļu gaitās, nošāva Rumbulas un Biķernieku
mežos. Tas ir iemesls, kāpēc 90.gados, kad likumiskajiem mantiniekiem bija
iespēja pieteikties un atgūt padomju varas nacionalizētos īpašumus, vairums
ebreju to vienkārši nevarēja izdarīt. Viņi bija iznīcināti. Iznīcināti nevis
savas rīcības dēļ, bet tāpēc, ka piederēja konkrētai tautai. Tāpēc ir tikai
saprotami, ka padomju un nacistu diktatūru nodarītais zaudējums ir jāatlīdzina
un īpašumi ir jāatdod ebreju kopienai, ko pārstāv Ebreju draudžu un kopienu
padome. Tas nav valsts drošības jautājums vai pakļaušanās starptautiskam
spiedienam, tā vienkārši ir godprātīga rīcība, lai kaut nedaudz atjaunotu
taisnīgumu. Turklāt ir morāli nepieņemami, ka
šobrīd valsts gūst tiešu materiālu labumu no nacistiskās okupācijas
zvērībām – valsts un pašvaldības bez maksas lieto, pārdod, nomā īpašumus, kuri
pirms kara piederēja ebreju kopienai, kuru iznīcināja nacistiskā Vācija.
Šā brīža ebreju kopienas piedāvājums ir
pretimnākšanas paraugs. Tā vēlas atgūt īpašumu tiesības tikai uz piecām ēkām – divām bijušajām
sinagogām, divām ebreju skolām un bijušo Ebreju slimo kopšanas biedrību, kā arī
panākt, ka tiek atcelts aizliegumsatsavināt
vai ieķīlāt Rīgas Ebreju kopienai pašlaik piederošo īpašumu Rīgā, Skolas ielā 6. Papildus tam kopiena vēlas saņemt finansiālu
kompensāciju par vēl 270 īpašumiem. Sarakstā iekļautas tikai sabiedriskas un
reliģiskas celtnes, neprasot
atlīdzināt par īpašumiem, kas piederējuši ebreju izcelsmes privātpersonām.
Novērtējot ēku kadastrālo vērtību, kas ir krietni zem tirgus cenas, kopumā no
Latvijas valsts tiktu prasīti aptuveni 17 miljoni eiro. Nauda desmit gadu ilgā
periodā būtu jāiemaksā īpaši izveidotā starptautiskā fondā, kura valdē
piedalītos arī pārstāvis no Finanšu ministrijas. Nauda tiktu izlietota tikai
ebreju kultūras, izglītības un labdarības vajadzībām. Ja ekonomikai būtu krīze
un kādā no šiem gadiem budžeta deficīts
pārsniegtu 3%, valsts neveiktu tā gada maksājumu. Apzinoties apstākļus un
beidzot pieņemot lēmumu, ebreju īpašumu restitūcijas jautājums tiktu atrisināts
uz visiem laikiem.
Šādi rīkojoties mēs jautājumu atrisinātu gan pēc
būtības, gan arī kā sabiedrība spētu pacelties, manuprāt, augstākā garīgās
attīstības līmenī – pārvarētu vēsturiskās ciešanas un demonstrētu attīstītai un
nobriedušai sabiedrībai raksturīgu izpratni un iejūtību.
Restitūcijas procesu vadību uzņēmies ārlietu
ministrs Edgars Rinkēvičs (V), kurš, kā izskatās, ir nolēmis imitēt rīcību, bet
problēmu
pēc būtības nerisināt. Saeima ceturtdien, 29. janvārī,
nodeva izskatīšanai komisijās piecus likumprojektus, kas paredz nodot ebreju
kopienai piecus prasītos īpašumus. Taču lēmums par finansiālo
atlīdzību atkal ir atlikts uz nenoteiktu laiku. Apzinoties sabiedrības
pretrunīgo attieksmi, bet reizē jūtot pietāti pret starptautiskajiem partneriem, ministrs cenšas kaut kā nebūt
izlavierēt, lai it kā apmierinātu visus, bet reizē nevienu. Tā, lai nebūtu jāuzņemas
atbildība par lēmumu, bet neviens arī nevarētu pārmest nekā nedarīšanu. Drosmīgi!
Ja lēmuma pieņemšanu kavē šaubas par kāda
īpašuma vēsturisko piederību, jāveic ekspertīze. Ja tiek piesaukta
diskriminācija pret citām tautām, piemēram, čigāniem, tad drīzāk jādomā, kā
palīdzēt Latvijas čigānu kopienai. Turklāt, manuprāt, ja valsts, godinot arī
nacistu nežēlīgi iznīcinātos Latvijas čigānus, spētu saņemties un izveidot
vismaz kādu atbilstošu piemiņas vietu, es domāju mēs kā sabiedrība demonstrētu
pārsteidzošu briedumu.
Īpašumu atgriešana nav juridisks jautājums,
bet brīvprātības un morāles lieta, kas apliecinātu – jā, mēs nebaidāmies atzīt,
ka holokausts Latvijas teritorijā ir noticis un ka mūsdienu Latvijas valsts ir
gatava atdot to, kas tai nepieder. Veicot īpašumu restitūciju, mēs rīkosimies
kā liela tauta, kas izrāda cieņu un atbildību pret citu lielu tautu. Mēs
apliecinātu, ka esam spējīgi pieņemt grūtus, bet nepieciešamus lēmumus.
Piezīmes
Restitūcija – tiesību vai sākotnējā stāvokļa atjaunošana; īpašumu atgriešana.
Latvijā pirms Otrā pasaules kara un PSRS okupācijas dzīvoja vairāk kā 90
tūkstoši ebreju. 1941.gada 14.jūnijā uz Krieviju
izsūtīja vairāk kā 1700 Latvijas ebreju. Kara sākumā uz PSRS aizbēga apmēram
15 tūkstoši, bet vairāk
nekā 75 tūkstoši palika Latvijā vācu
okupācijas laikā.
Pēc masu apšaušanām, ieslodzīšanas geto un koncentrācijas
nometnēs un deportēšanas uz Aušvicas, Būhenvaldes
un Treblinkas
nometnēm,
Latvijā atgriezās tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no Latvijas ebrejiem. Vācu okupācijas
iestāžu veiktā ebreju holokausta laikā no 1941.-1944. gadam bojā gāja
vairāk nekā 70 tūkstoši Latvijas ebreju.
