Lēmumu pieņemšanas process ir tik ļoti
tendēts uz nemitīgu kompromisu meklēšanu, ka valstij būtisku
reformu īstenošana mīļā miera labad tiek nemitīgi atlikta uz
nenoteiktu laiku.
Politiskā
sistēma ir vērsta pret reformu īstenošanu
„Latvijas
attīstībai” ir liberāla partija, kas iestājas par konkurenci kā
attīstības stūrakmeni, bet ar būtisku iebildi – tam nevajadzētu
attiekties uz valdības darbu. Valdībai ir jāstrādā kā vienotai
komandai, izvirzot kopīgus un savstarpēji saistītus mērķus, kas
ir tendēti uz valsts attīstību. Tik vienkārši. Diemžēl notiek
tieši pretējais – nemitīga muļļāšanās uz vietas,
savstarpēja tirgošanās un kašķa meklēšana. Tā vietā, lai
beidzot tiktu reformēta veselības aprūpe, un cilvēkiem ar 40
grādu temperatūru nevajadzētu trīs stundas sēdēt uzņemšanas
nodaļas rindā, mēs kaislīgi diskutējam par Satversmes preambulu.
Eiroparlamenta reģionālās tūres laikā apmeklējām daudzas
Latvijas slimnīcas, kurās, Einaram Repšem stāstot ārstiem par
mūsu piedāvāto veselības aprūpes sistēmas modeli, parasti
saņēmām atbildi: „Tas izklausās ļoti labi, bet neticu, ka to
varēs īstenot!”. Problēma ir tā, ka pati politiskā sistēma ir
vērsta pret pārmaiņām un attīstību. Stiprinot Ministru
prezidenta un Valsts prezidenta institūcijas un deleģējot šo
amatu ieņēmējiem lielāku atbildību, to ir iespējams mainīt.
Valdībai
ir jāstrādā kā vienotai komandai
Formāli
arī šobrīd Ministru prezidents veido valdību, aicinot darbā
sevis izvēlētus ministrus. Faktiski šos ministrus deleģē
koalīcijas partneri, ko jau kā vienotu valdību apstiprina Saeima.
Vēsturiski ļoti reti ir bijuši gadījumi, kad premjers ir
noraidījis kādu no koalīcijas partneru piedāvātajiem ministriem.
Līdz ar to par ministra darbu it kā ir atbildīgs gan premjers, gan
partija, kura viņu deleģējusi, bet reāli atbildīgs nav neviens.
Taču neapmierinoša ministra atbrīvošana no amata ir komplicēts
process, kas var draudēt ar valdības krīzi. Mūsu piedāvājums ir
dot tiesības Saeimai apstiprināt darbā Ministru prezidentu ar viņa
piedāvātu programmu, bet tālāk ministrus aicināt darbā jau
ievēlētajam premjeram, saskaņojot savu lēmumu ar Valsts
prezidentu, kuram ir veto tiesības noraidīt kādu no kandidātiem.
Tas nozīmē, ka ministri nav atbildīgi parlamenta, bet Ministru
prezidenta priekšā, kurš pats ir aicinājis viņus darbā savā
komandā konkrētas programmas īstenošanai, paturot tiesības
ministru viegli atbrīvot no amata, ja tas ir nepieciešams.
Gadījumi, kad premjers atsevišķus ministrus saskaņo ar
prezidentu, Latvijas politikā ir jau bijuši – piemēram, ar Vairu
Vīķi Freibergu tika saskaņots ārlietu un aizsardzības ministrs,
bet ar Valdi Zatleru – veselības ministrs. Saeimai, izvirzot
Ministru prezidenta kandidatūru, tas liktu rūpīgāk un atbildīgāk
pārdomāt izvēli, turpretim gadījumā, ja Saeima strādā
nekonstruktīvi un apzināti liek šķēršļus būtisku lēmumu
pieņemšanai, premjers var rosināt ārkārtas vēlēšanas. Pētot
citu valstu konstitucionālās iekārtas, konstatējām, ka politiskā
sistēma, kad kādai no amatpersonām ir tiesības sasaukt ārkārtas
vēlēšanas, pastāv lielākajā daļā no demokrātiskajām zemēm.
Turpretim Saeima joprojām saglabā tiesības premjeru atlaist.
Starp
ministriem jābūt kvalitatīvām debatēm
Otra
šī brīža politiskās sistēmas uzlabojoša reforma, koncentrējot
valdības darbu uz ilgtermiņa rezultātu, būtu tās darba
pārorientēšana no normatīvo aktu akceptēšanas mašīnas uz
politiska mēroga mērķu definētāju. Pēc neatkarības
atjaunošanas 1990. gadā Latvijai bija ilgtermiņa mērķi –
iestāties NATO un ES – , pie kuru sasniegšanas tika strādāts,
neatkarīgi no valdību maiņas. Somija savu attīstības veiksmes
stāstu piedzīvoja, pateicoties tam, ka spēja definēt valsts
ilgtermiņa stratēģiju dažādās nozarēs, pie kuras, stājoties
amatā, darbu turpināja ikviens ministrs. Latvijai šādas reālas
ilgtermiņa stratēģijas nav. Tāpēc uzskatām, ka starp ministriem
jābūt kvalitatīvām debatēm par valsts nākotnes politiku, un
tikai pēc tam pie darba, izstrādājot attiecīgus normatīvos
aktus, jāķeras ierēdņiem. Diemžēl šobrīd notiek otrādi, aktu
tapšanu iniciējot ierēdniecībai un tad to kā jau gatavu
rezultātu, bieži vien paralēli skatot līdzīga satura dokumentus,
prezentējot ministriem. Ministru kabinetā ir jābūt diskusijām
par politiskiem mērķiem, bet ierēdniecības darbam jānorit
pārdomāti un koncentrēti, nevis bieži vien darbību tikai
imitējot.
Ņemot
vērā, ka politiskais process pēc būtības ir tendēts uz cīņu
par varu un tā rezultātā lielāka vai mazāka mēroga destrukciju,
būtu jādara viss, lai pašu lēmumu pieņemšanas procesu orientētu
uz mērķtiecīgu un visiem skaidra rezultāta sasniegšanu. Tikai tā
mēs varēsim sākt runāt par ekonomisko izrāvienu un dažādās
jomās kļūt par piemēru citām valstīm.
