Jaunumi

08 jūl
2020

Ivars Ijabs: Eiropas nauda nevis jāapgūst, bet jāiegulda, lai atkal nemaksātu ar aizbraukušiem cilvēkiem

Vēsture māca: krīzes laikā mēs veltām visus spēkus tās pārvarēšanai; taču īpaši jāpiesargās tad, kad lielais krīzes smagums ir jau pāri. Tad mums gribot negribot ir jāparaugās sev apkārt, un bieži vien paveras ļoti liela postaža un maz iemeslu optimismam.

Foto: LA.LV publicitātes

Kaut kas līdzīgs pašlaik notiek arī Eiropas Savienībā. Vairums valstu pakāpeniski mīkstina ierobežojumus, pakāpeniski atjaunojas ražošana, cilvēki sāk atgriezties ekonomiskajā apritē.

Vienlaikus jau šobrīd ir skaidrs, ka tautsaimniecībai Covid-19 vīruss ir nodarījis ļoti ievērojamus zaudējumus, kuru nolīdzināšanai būs vajadzīgi vairāki gadi – pat tad, ja vīrusa pandēmija tiešām ir jau savaldīta.

Tikai retais šobrīd prognozē, ka Eiropas ekonomika šogad būs zaudējusi mazāk par sešiem procentiem no kopējā apjoma. Atšķirībā no Latvijas ar mūsu 2009./2010. gadu krīzes pieredzi, daudzām valstīm tas patiesi ir kaut kas pilnīgi neierasts un var novest pie neprognozējamām sekām – gan ekonomiski, gan politiski.

Tieši tādēļ Eiropas institūcijām pašlaik nevajadzētu doties vasaras brīvdienās. Kamēr nav pieņemta situācijas nopietnībai atbilstoša “atgūšanās un noturības” naudas pakete dalībvalstīm, doties gadskārtējā atvaļinājumā nevajadzētu nedz Eiropas Komisijai, nedz Eiropas Parlamentam. Plaši izreklamētie 1,85 triljoni eiro nākamajai septiņgadei, kas ietver gan “parasto” budžetu, gan īpašo atgūšanās fondu, joprojām raisa vir­kni jautājumu – cik kurš saņems un uz kādiem noteikumiem?

Visu acis šobrīd ir pievērstas Vācijai kā ES Padomē prezidējošajai valstij un ES ekonomikas galvenajam vilcējspēkam. Kanclere Angela Merkele noteikti vēlas pabeigt savu piecpadsmit gadus ilgušo valdības vadīšanu ar skanīgu “beigu akordu” – veiksmīgu vienošanos par krīzes laika budžetu.

Tomēr viņas plānam joprojām ir daudz oponentu – lielākoties Ziemeļeiropas zemēs, kuras nevēlas maksāt šķietami izšķērdīgo dienvidnieku rēķinus. Šis patiešām ir pārbaudījums Eiropas solidaritātei.

Vēl vairāk: tas, kādā veidā Eiropa iznāks no Covid-19 krīzes, noteiks pašas savienības likteņus. Ja solidaritāte paliks vienīgi kā tukša formula, tas veicinās centrbēdzes spēkus dalībvalstīs.

Savukārt, ja dalībvalstu pilsoņi tiešām izjutīs Eiropas vienotības spēku praktiskā veidā paši savā dzīvē, tas vairos ES rīcībspēju – tajā skaitā, lai kopīgi sagatavotos nākamajām krīzēm, kuru iespējamību diemžēl neviens nav atcēlis – kā jaunas epidēmijas, ģeopolitiskas drošības problēmas, tirdzniecības kari vai kiberdraudi.

Es pašlaik Eiropas Parlamenta Ekonomisko un monetāro lietu komitejā strādāju pie noteikumiem, kuriem nākotnē vajadzēs regulēt Eiropas ekonomiku tā, lai tā vienlaikus būtu vērsta gan uz attīstību, gan ilgtspēju.

Covid-19 krīze ir skaidri parādījusi jau iepriekš zināmo – pašreizējie ES līgumu priekšraksti par dalībvalstu budžeta parādiem un atbalstu reformām ir skaidri un acīmredzami novecojuši.

Te ir jāatrod veids, kā sabalansēt atbildīgu un taupīgu saimniekošanu ar investīcijām attīstībā. Tas, cita starpā, arī saistīts ar Eiropas “atgūšanās” naudas izmantojumu. Visiem Urzulas fon der Leienas solītajiem triljoniem būtu jātiek ieguldītiem tā, lai Eiropa pēc krīzes spētu sekmīgāk attīstīties un veiksmīgāk konkurēt ar ASV, Ķīnu, Krieviju un citiem globālajiem spēlētājiem.

Kas šeit būtu sakāms Latvijai? Vispirms, dzīves līmeņa un ekonomiskās jaudas izlīdzināšanās dalībvalstu starpā joprojām ir prioritāte.

Covid-19 problēmas nedrīkst tikt risinātas uz ekonomiski vājāk attīstīto dalībvalstu rēķina. Taču arī bez tā riski diemžēl pastāv.

Latvija, paldies Dievam, pēdējā desmitgadē nav taisījusi lielus parādus; arī ārvalstu investori uz mums skatās samērā labvēlīgi. Taču salīdzinājumā ar “veco” Eiropu mūsu ekonomika joprojām ir visai trausla: saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas jaunāko pētījumu, absolūtam vairākumam cilvēku Latvijā nav uzkrājumu, kas ļautu “pārziemot” ilgāku krīzi; arī valsts budžets spēj pilsoņiem un uzņēmumiem palīdzēt samērā nedaudz.

Tie nebūt nav abstrakti skaitļi: ja krīze ieilgs un ekonomika atgūsies lēni, mēs riskējam piedzīvot jaunu emigrācijas vilni.

Tādēļ Eiropas naudai jātiek nevis vienkārši “apgūtai”, bet ieguldītai tādējādi, lai panāktu maksimāli strauju pašmāju ekonomikas atgūšanos. Pretējā gadījumā mēs par to atkal maksāsim ar aizbraukušiem cilvēkiem.

Avots: LA.LV