Nevar nenovērtēt kultūras pienesumu ekonomikai
„Latvijas kultūrpolitikas pamatā jābūt apziņai, ka kultūra ir nacionālās identitātes nesēja un tā nav vērtējama tikai komerciālās kategorijās,” teikts kultūras attīstības pamatnostādņu misijā, uzsverot, ka kultūrai ir izšķirīga loma nācijas saliedēšanā, piederības stiprināšanā, vēsturiskā mantojuma saglabāšanā un radošuma veicināšanā. Tomēr nevar nenovērtēt arī kultūras kā tradicionāli līdzekļus „prasošās” nozares pienesumu ekonomikai, radot ne tikai izglītotu un pasaulei atvērtu sabiedrību, bet arī vairojot starptautisko atpazīstamību un līdz ar to veicinot tūrismu, eksportu un investīciju piesaisti. „Investīcijas kultūrā ir ekonomiski efektīvas – sevišķi tās, kas ieguldītas nevis atsevišķos objektos, bet sistēmā kopumā,” norādīja ekonomists Uldis Osis. Nepieciešamās izmaiņu iniciatīvas programmā izkārtotas četrās sadaļās: kultūrprocesa finansējums, infrastruktūra, likumdošanas iniciatīvas un kultūrprocesa aktualitātes un to realizācija.
Jānodrošina kultūras procesa finansējuma neatkarība
Lai nodrošinātu neatkarību no politiskajiem procesiem, kultūras procesa finansējums ir jāpiesaista konkrētu nodokļu akcīzei vai procentam no IKP. Šobrīd Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) – institūcijas, kas centralizēti finansē kultūras satura radīšanu Latvijā – finansējums ir 6,6 miljoni eiro (2,7 miljoni eiro paralēli tiek atvēlēti „Nacionālajam kino centram”), bet krīzes laikā tas saruka pat par 72%. Igaunijā VKKF šobrīd tiek finansēts no azartspēļu nodevas (46%), kā arī tabakas (3,5%) un alkohola (3,5%) akcīzes nodokļa. Pārņemot no kaimiņiem šāda veida finansējuma modeli, VKKF budžets pārsniegtu 23 miljonus eiro, kas ļautu finansēt ne tikai jaunrades procesu, bet arī daļu kultūras infrastruktūras izveides, palielināt mūža stipendijas par izciliem sasniegumiem Latvijas kultūras un mākslas attīstībā u.tml., sakoncentrējot šobrīd diezgan izkaisīto nozares finansējumu vienuviet.
Latvijas tēls un mecenātisma tradīcijas
Tiek plānots arī paaugstināt finansējumu neprofesionālo koru, orķestru un deju kolektīvu pedagogiem, palielinot šī brīža mērķdotācijā atvēlētos 700 tūkstošus līdz 3 miljoniem eiro. Tas palīdzētu nodrošināt Latvijas kultūras nozīmīgākā simbola – Dziesmu un deju svētku – tradīciju nepārtrauktību un kvalitāti. Uzsvērta arī nepieciešamība sakārtot mūzikas un mākslas skolu infrastruktūru, kā arī norādīts, ka šo skolu pedagogu atlīdzība līdz 2018. gadam tāpat kā citiem skolotājiem sasniegs 1100 eiro. Finansējumu kultūrai iespējams palielināt arī, veicinot mecenātisma tradīcijas, ko Latvijā šobrīd gluži pretēji ierobežot tiecas daudz vairāk nekā atbalstīt, pieprasot dažnedažādas atskaites un paskaidrojumus par ziedoto kultūrai. Valdības un Saeimas publiski pausts atbalsts un mērķtiecīgas darbības birokrātijas mazināšanai būtiski palielinātu arī privāto mecenātu iniciatīvas. Tāpat programmā norādīts, ka jāpalielina finansējums Latvijas rakstnieku sasniegumu tulkošanai un popularizēšanai ārvalstīs, kā arī jāveicina kultūras kanonā iekļauto darbu un mākslinieku atpazīstamības veicināšana, attīstot kultūrtūrismu: „Mūsdienu globālajā pasaulē kultūras viena no galvenajām funkcijām slēpjas atbildē uz jautājumu: „Kāpēc man izvēlēties dzīvot šeit?”” norādīja partijas ģenerālsekretārs Juris Pūce.
Prioritāte – laikmetīgās mākslas muzejs
Par prioritāti starp infrastruktūras objektiem programmā izvēlēts laikmetīgās mākslas muzejs, kam plānots atvēlēt apmēram 25 miljonus eiro, bet kā akustiskās koncertzāle šobrīd realizējama „Rīgas Kongresu nama” rekonstrukcija: „Dzīves kvalitāti nenodrošina tikai materiālais stāvoklis, būtiska loma ir kultūras daudzveidībai un pieejamībai,” norādīja Andrejs Žagars. Tāpat uzsvērta nepieciešamība turpināt Latvijas kultūras mantojuma digitalizācijas projektu, kā arī veicināt radošo industriju attīstību, novēršot dažādus birokrātiskus šķēršļus, amatpersonu neieinteresētību, nodrošinot finanšu pieejamību, sadarbību ar izglītības sektoru, atbalstu eksporta iespēju apzināšanā u.tml.
Vienots medijs – ieguldījums drošībā
Pie likumdošanas iniciatīvām plānots palielināt finansējumu mūža stipendijām, panākot gan lielāku piešķirto līdzekļu apjomu (šobrīd 150 eiro), gan plašāku stipendiātu skaitu, lai nodrošinātu to saņēmējiem cilvēka cieņu neaizskarošas vecumdienas. Šī brīža radošo atlīdzību saņēmējiem iespēju robežās jāiesaistās 2. pensiju līmenī. Tāpat norādīts, ka aktīvāk jāstrādā pie mūsdienīga autortiesību un blakustiesību regulējuma un tā reālas uzturēšanas praksē. Lai panāktu Latvijas informatīvo neatkarību un mazinātu valsts nacionālās drošības apdraudējumu, uzskatot, ka svešas valsts propagandu lielā mērā veicina arī vājš sabiedriskais medijs, ir jāatbalsta vienota un kvalitatīva sabiedriska medija izveide. Tā koncepcija radio, televīzijai un internetam ir jau gatava, bet par mērķi tiek uzstādīta vismaz 30% liela auditorija radio un televīzijas platformās.
Ieeja muzejā – bezmaksas
Starp iniciatīvām izvirzīta arī bezmaksas ieeja muzejos bērniem un jauniešiem, lai jau viņu personības pamatos tiktu iesēta aktīva interese par kultūras un mākslas procesiem: „Muzeji nes sabiedrībā trīs funkcijas – identitāti, autoritāti un vidi. Vistrakākais, ka jaunam cilvēkam, kam tas muzejs vispār ir veidots, uztaisīta barjera – par ieeju jāmaksā nauda,” norādīja Andrejs Ēķis. Tāpat nepieciešama daudz ciešāka sadarbība starp Kultūras un Izglītības ministrijām, kā arī lielāka uzmanība jāvelta profesionālajai kultūrizglītībai. Lai veicinātu kultūras aktivitāšu izplatību ārpus Rīgas un citām lielajām pilsētām, valstij vairāk jāsadarbojas ar pašvaldībām – piemēram, konsultējot, kā kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai un popularizēšanai izmantojams ES finansējums – , kā arī jāstiprina Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pilnvaras un inspekcijas kapacitāte reģionos. Taču, lai nodrošinātu bērnu un arī pieaugušo lasīšanas paradumu veicināšanu, būtiski jāpalielina valsts finansējums bibliotēku grāmatu iepirkumam, kā arī jāveicina tā satura mārketings. Lielāka un mērķtiecīgāka uzmanība jāvelta arī vēsturnieku, novadpētnieku, mākslas un literatūras speciālistu publikāciju atbalstīšanai, lai tiktu sasniegts mērķis – stiprināt nācijas pašapziņu. Uzsvērta arī nepieciešamība veidot valsts programmu mākslas darbu iepirkumam, pieļaujot iespēju veidot nacionālā pasūtījuma programmu atsevišķās kultūras nozarēs.
